ГалереяНовые записиО художникахСтудия АртазартСтихи и прочее

Vika Matison - gleznotāja

(Viktorija Matisone)

24.05.1972., Rīga, Latvija

 Speciālā izglītība:

1984. – 1991., Jāņa Rozentāla mākslas skola, glezniecības nodaļa

1983. – 1990., mācības gleznotājas Mašas Ainbinderes studijā

1990. – 1993., piedalīšanās trijās grupu izstādēs galerijā „Bastejs”

1991. – 1996., Maskavas Grāmatu iespiešanas mākslas universitāte (Poligrāfijas institūts), maģistrs grāmatu grafikas specialitātē

1991. – 2010., darbs poligrāfijas dizaina jomā: grāmatu grafika, dizains­

Kopš 2009. gada – atgriešanās pie glezniecības

Izstāde „Dzīves audums” ir pēdējo trīs gadu darba rezultāts. To var nosaukt par mākslinieka reabilitāciju un atgriešanos pēc ilgstošas atrašanās „miera” stāvoklī.

V. M.: „Man glezniecības process nozīmē milzīgu laimi domāt bez vārdiem. Glezniecība tāpat kā mūzika atklāj neizpētītas cilvēka īpašības vai spējas – piemēram, krāsas uztveri, iegrimšanu telpā, kas izveidojas atkarībā no iegrimšanas pakāpes. Lūk, tāds maģisks loks. Eļļas glezniecība vēl nepavisam nav izsmēlusi visas iespējas, ir daudz uzdevumu, tomēr apjaust un saprast šo brīnišķīgo perspektīvu reizēm izdodas tikai tad, kad iegūta dzīves pieredze, kas palīdz apjaust modernās „kuriozu mākslas” neapzinātību, mākslinieku smalko aprindu nepatiesumu un cinismu, tukšumu, kas dažreiz jaušams grandiozos mākslas projektos”.

Izstādē izstādītie darbi ir kompozīcijas bez varoņiem. „Poēma bez varoņa” šajā gadījumā nav traģēdija, bet gan realitāte, harmoniska dzīves plūduma izjūta, kurā ir ļoti daudz varoņu, un visi viņi ir līdztiesīgi, katrs savā ziņā un veidolā. Kompozīcija atkarīga no mākslinieka izpratnes par notiekošo. Šajā gadījumā krāsas triepiens atspoguļo plūduma fragmentu, fiksējot to un izveidojot darbu, kas līdzinās audumam, kurā savijas diegi - trajektorijas.

Var koncentrēt uzmanību uz vienu notikumu - priekšmetu, neņemot vērā, kas tas ir tikai kaut kā lielāka fragments, bet var arī uztvert notikumu vai priekšmetu kā lielākas struktūras emocionāli iekrāsotu daļu, kuru viegli izpaust ar krāsām, krāsu toņiem. Centrēšanās uz vienu priekšmetu ir jāpamato, citādāk tā liekas bezjēdzīga, tukša.

Mūsu vārdiem - simboliem ir bezgalīgas nozīmes, aiz virspusējiem vārdiem slēpjas cilvēks ar savu noslēpumu, ar savu dvēseles dziļumu. V. M. kompozīcijās neatveido fasādes - simbolus. Krāsa ar tai piemītošo emocionālo plūdumu veido telpu, kurā skatītājs atradīs savas asociācijas. Šie darbi nav abstrakti, jo tie ir reāli – tā ir krāsa, triepiens, kas neko neattēlo, izņemot sevi pašu, tāpat kā lapa kokā.

 Kuratore Una Siniņa